Prasme uzdot jautājumus.

Pēc pietiekoši ilgiem novērojumiem, esmu nācis pie secinājuma, kā mūsu laiku galvenā organizāciju pirmo personu prasme, pat ne tikai viņu, bet jebkurā sevi cienošā cilvēka, ir prasme uzdot jautājumus. Un, galvenais, nebaidīties to darīt. Proti, jautāt. Citādi cilvēki, baidoties izskatīties pēc muļķiem, izvairās uzdot jautājumus, un tādējādi ļauj sevi izmantot un manipulēt ar sevi. Piemēram, darbinieki brīvi un netraucēti bauda dzīvi komforta zonā. Un pēc tam biznesmeņi nikni izsakās par to, kā šajā valstī nevar godīgi nodarboties ar biznesu. Ja uzņēmumā strādā nevis profesionāļi, bet šarlatāni un simulanti, nebrīnos, kā bizness, teiksim tā, saslimst. Man ir sanācis internetā saskarties ar  "ekspertiem", kuri neiztur primitīvākos pārbaudījumus. Pat nenojauš, kā viņiem uzdots pārbaudījums. Viņi ir pārliecināti, ka visi viņus uzskata par ekspertiem, lai ko viņi nerakstītu un nerunātu.  Kā es mēdzu teikt: "Prakse nav eksāmens, tā neuzdod tiešus jautājumus.". Pietiekoši liels skaits studējošo savas mācību darbības veic pēc pieejas : "Vismaz minimālā sekmīgā balle.".  Un pēc tam tieši tāpat veic savas darbības savās darba vietās. Interesanti, kāda var būt darba kvalitāte un, tik mīļā mūslaiku cilvēka leksikai, pieredze, darbojoties pēc šādas pieejas? Man nenāk prātā neviens vārds, kuru varētu minēt bērnu klātbūtnē.
Pareizi orientēti un uzdoti jautājumi var palīdzēt atpazīt melus un šarlatānus. Es nedomāju par visām šīm pasaciņām par skatiena novēršanu un citiem tamlīdzīgiem mītiem. Tas reizēm strādā ar bērniem, bet pat tad ne vienmēr. Pieauguša cilvēka gadījumā jāņem vērā mazliet citi principi. Ja paskatās dzīvē, cilvēki daudz biežāk novērš skatienu nevis melojot, bet tad, kad parādās tēmas, kuras viņš negrib aizskart. Proti, reakcija "Jau atkal!". Rūdītiem meļiem nav grūtību melot "acīs skatoties". Tiešā un pārnestā nozīmē. Jautājumiem ir tā priekšrocība, ka tie strādā ar visiem, tai skaitā ar bērniem. Es pat pateikšu vairāk - pareizi pielietoti jautājumi pat palīdz izveidot kvalitatīvu komunikāciju ar bērnu. Un ne tikai ar bērnu.
Es nesākšu tagad stāstīt jau par klasiku kļuvuši stāstus par aizvērtām un atvērtiem jautājumiem. Jā jautātājs nevieš uzticību, atbildes būs nepilnīgas, lai kāds nebūtu jautājums. Tāpat es negaisos stāstīt leģendas par diezgan daudzu treneru iecienītu jēdzienu kā "raports" , jo ja viņi būtu īsti praktiķi, nevis tikai censtos radīt iespaidu, viņi zinātu, ka universāla raports nemaz neeksistē. Jebkuru šķietamu raports var iznīcināt ar vienu ne tā pateiktu vārdu, ar vienu ne tā pavērstu skatienu. Un viss... Pietam, pats, sevi par unikālu izskatīšanai, eksperts var pat nepamanīt, ka saikne ir pārrauta. Vai arī tās nemaz īsti nebija, eksperts tikai akli pieturējās pie iemācītās idejas. Bet no rezultāta mierīgi var atvadīties. Mācīsimies uzdot jautājumus, un nebaidīties tos uzdot.