Gadumija 2020/2021/2022.

Jau vairākus gadus es šeit nebiju publicējis gadumijas pārskatus. Biju plānojis izlaist pārskatu jau 2021. gada sākumā, bet dažādu iemeslu dēļ pārskats neiznāca. Rezultātā nolēmu izlaist apvienoto pārskatu, jo īpaši tāpēc, kā lielu informatīvu izmaiņu nav.

2020. gada beigās 92 gadu vecumā(1928 – 2020) miris viens no populārākajiem mūsu laiku zinātniskajiem skeptiķiem, ekstrasensu un citādu paranormālu parādību atmaskotājs iluzionists Džeimss Rendi (James Randi). Īstajā vārdā Rendoll Džeimss Hemilton Cvinge, viņš bija mūsu laiku Hudini, kurš savā laikā arī nodarbojās ar spiritistu un citu tamlīdzīgu blēžu un afēristu atmaskošanu. Profesionālo skeptiķu ģildē, no tiesas, ir izrauts liels robs pēc tāda līmeņa darboņa aiziešanas. Rezultātā, es teiktu, skepticisms ir stipri zaudējis kvalitāti. Mūsu laikos ir sākuši monitizēt visu, bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem, pat ja disciplīnai nav ne tikai zinātniskā, bet pat veselā saprāta pamatojuma. Un ja cilvēks izsaka skeptiskas aizdomas, viņu tūlīt apsūdz zinātnes neatzīšanā, lai gan no zinātnes šeit nav ne vēsts. 2020. gads jau tiek ieskaitīts t.s. postpatiesības laikmetā. Šis laikmets pieprasa pilnīgi citu pieeju dzīvei, un, cik tas ir manos spēkos, esmu nolēmis tajā ieguldīt arī savu artavu. Lai Džeimsa Randi mantojums nepazūd. Rakstnieks Aizeks Azimovs par Džeimsu Randi ir teicis, kā tieši tāpēc, kā Randi nav profesionāls zinātnieks, viņš ir brīvs no profesionāliem aizspriedumiem, kuri mēdz būt zinātnieku vidē. Īsi sakot, Džeims Randi bija profesionāls "sātana advokāts", kādu tagad vairāk nav.  

Pēdējos divus, trīs gadus es nopietni aizrāvos ar kognitīvajām un mentālajām kļūdām. Interesanti, bet latviešu valodā nav neviena kvalitatīva materiāla par šo tēmu, turpretī, izkropļotu, sagrozītu informāciju esmu redzējis pats savām acīm, un, galvenais, cilvēki tai tic. Domāju, daudzi ir dzirdējuši par tā dēvētajiem "Piektdiena trīspadsmit klubiem". Dienās, kad piektdienas iekrīt attiecīgajā datumā, cilvēki savācās kopā, glauda melnus kaķus, plēš spoguļus, bārsta sāli, staigā zem trepēm un dara daudzas citas lietas, kuras tiek uzskatītas par nelaimi nesošām. Šie cilvēki uzskata, ka šādi viņi parāda, kā viņi nav māņticīgi, un šādi izsmej māņticību. Nē, viņi ir ne mazāk māņticīgi par tiem, kuri baidās no šīm darbībām. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu darbība tāpat ir atkarīga no māņticības idejas. Vispareizākā izdarības - ignorēšana. Rezultātā es nonācu pie secinājuma, ka manu interešu klāstu vajag papildināt ar jaunu disciplīnu - kultu psiholoģiju. Parasti kulti tiek asociēti ar vairāk vai mazāk izolētām kopienām, lai gan mēs dzīvojam laikos, kad tieša izolācija nemaz nav vajadzīga, galvenais - domāšana.

  Man ir mīļš, daļēji cinisks teiciens: “Nebaidieties izskatīties pēc muļķa, pretējā gadījumā jūs paliksiet muļķis.”. Es jau reiz rakstīju par prasmi uzdot jautājumus, rakstu var atrast šeit – https://kutt.it/C0Aqby    . Raksts ir samērā filozofisks, tāpēc man ir plāns uzfilmēt video par šo tēmu, vai arī, kā minimums, ierakstīt audio podkastu. Lai gan aizvien vairāk rodas iespaids, ka pasākumus jāveic ne tik ļoti pret manipulācijām un pseidozinātni, kā pret naivumu un lētticību.

Pāris pagājušo gadu, tiešām, lika aizdomāties. Viltus ziņas, atklāti sagrozīta informācija, eksperti- afēristi, atklāti meli, skepticisms un kritiskā domāšana. Tā ir maza daļiņa. Kad es studēju datoradministrāciju, es jau tad nonācu pie secinājuma, ka tehnoloģijas bez datiem ir tikvien kā lūžņi. Dati, informācija, zināšanas – tā ir īstā vērtība. Ne jau velti eksistē frāze: “Kam pieder informācija, pieder pasaule.". (Šo frāzi piedēvē vienam no Rokfeleriem, ja es kaut ko nejaucu.) Mēs bieži vien pat nenojaušam, kā realitātē strādā datu un informācijas sfēra. Tagad no visām pusēm skan tādi vārdi kā “dati”, “privātie dati”, “datu aizsardzība”. Ik pa brīdim parādās vārdi “skepticisms” un “kritiskā domāšana”. Bet vai mēs, tiešām, zinām, kā tas viss, patiesībā, strādā. Bieži vien t.s. eksperti, drīzāk, rada sektu sludinātāju, filozofu un Wikipedia citētāju iespaidu. Galu galā, mēs dzīvojam 21. gadsimtā, nevis 17. gadsimtā, bēdīgi slavenajā pilsētā Sālema. Man vēl nesen likās, kā skepticisms tagad ir modē, bet šķiet ka nē. Tas, ka kaut kas ir populārs, vēl nenozīmē, ka tas ir pareizi un rezultatīvi kvalitatīvi darbojās. Secināju, ka tam, ko es esmu sakrājis un izstrādājis pēdējo 20 gadu laikā ir laiks tikt nodotam publikai. Baidīties no Facebook, Google vai Whatsapp nav tā vērts. Ir daudz citu lietu, kuru bīstamību mēs pat nenovērtējam. Piemēram, sociālā inženierija. Ne jau velti mēdz teikt: “Zināšanu ilūzija ir bīstamāka par nezināšanu.”.

Attēlu avots:

James Randi: https://en.m.wikipedia.org/wiki/James_Randy

Starptautiskā informācijas diena.

Nesen uzzināju, ka 26. novembrī tiek atzīmēta starptautiskā informācijas diena. Kad vēl, ja ne šodien ir vērts parunāt par šo tēmu. Dažreiz rodas iespaids, kā šim vārdam ir tikpat, ja ne vairāk nozīmju, kā tādiem vārdiem kā mārketings vai līderība. Pat tādus vārdus kā dati un zināšanas, dažreiz, uzskata par vārda informācija sinonīmiem. 

Mūsu laikus, reizēm, mēdz dēvēt par informācijas laikmetu, lai gan šis vārdu salikums vairāk saistāms ar informācijas tehnoloģijām (IT), nevis ar informāciju kā pastāvīgu disciplīnu. Jā, informāciju absolūti pelnīti var kvalificēt kā pastāvīgu disciplīnu. Es jau minēju, ka vārdu informācija mēdz uzskatīt par vārdu dati un zināšanas sinonīmu, bet bieži vien šo vārdu izmanto lai aprakstītu jebkura veida vairāk vai mazāk nemateriālu materiālu plūsmu. Pat IT disciplīnā izmantotos vārdus biti un baiti, bieži vien, vienkāršības dēļ aizvieto ar šo vārdu. (Ko tik  cilvēki nav gatavi darīt “ vienkāršības dēļ “, bet tas ir pavisam cits stāsts.)

Atgriezties pie mūsu sinonīmiem. Pēc manā rīcībā esošā materiāla, šie vārdi ne tikai nav sinonīmi, bet apzīmē katrs savu struktūru, kuru attiecību vizuāli varētu formēt sekojošā ķēdē: dati -> informācija -> zināšanas. Šo ideju virspusīgi varētu salīdzināt ar metālapstrādi: vispirms tiek iegūta rūda (dati), tā tiek attīrīta un strukturēta iegūstot metālu (jeb informāciju), pēc tam metālu apstrādājot un papildinot tiek iegūts gala izstrādājums (zināšanas). Bet arī tas vēl nav viss. Tāpat mūsu laikus daudz runā par to, kā informācijas ir ārkārtīgi daudz. Es teiktu, ka tā ir ļoti neprofesionālā ideja. Kā minimums, informāciju var sadalīt divās daļās: signāls un troksnis. Pietiekoši kvalificēts  neirobiologs, vai neiropsihologs jums pateiks, ka pat mūsu smadzenes darbojās pēc līdzīga modeļa, bet neatiesim tālu no mūsu tēmas. Uzsveru, ka tas ir ļoti vispārīgs iedalījums, jo pat datus var iedalīt profesionālajās grupās, atkarībā no mērķa. Iedalījums signālā un troksnī lielākajā vai mazākajā mērā ļauj nobalansēt materiāla kvalitāti: uz troksni, visdrīzāk, vispār nav vērts tērēt laiku. Protams, viss var būt daudz sarežģītāk, nekā es izsakos, jo īpaši ņemot vērā tādu parādību kā tukšie dati, kurus statistiķi iedala 15 tipos.[David J. Hand Dark Data Why What Don’t Know Matters. Krievvalodīgais tulkojums – Дэвид Херд Темные данные.] Vispār, dati prasa neatkarīgu izpēti, it īpaši ņemot vērā tādu disciplīnu kā Big Data, ap kuru ir savākušies daudz mītu un pat atklātu fake news. Īsi sakot, mēs lielāku priekšroku atrodam nevis signālam, bet troksnim. Pat Google meklētājs pirmajās rindās, bieži vien, rāda nevis kvalitatīvāko, bet populārāko materiālu. 

Informācija , tik tiešām, ir unikāla disciplīnā, bet tai pašā laikā, tā nav neatkarīgā disciplīnā. Bez datiem, tā nepastāvētu, bet bez zināšanām būtu pilnīgi nevērtīga. (Ceru, kā ir arī starptautiskā datu diena. No profesionālā viedokļa būtu jēdzīgi.) Informācija ir vienojoša disciplīna, tāpēc es lūgtu šajā dienā atcerēties tieši to, jo bez informācijas, tehnoloģijas ir ne vairāk kā lūžņi. (Un to raksta cilvēks, kurām ir datoradministrātora izglītība.)

Kopš kura laika...

Kopš kura laika atklāta kopēšana ir kļuvusi par kompetences rādītāju?! Šķiet, katrs, kurš vēl joprojām pats rada savu kontentu (es speciāli lietoju profesionālo terminoloģiju, un man ir vienalga, ko domā filologi, kuriem vajadzētu sist pa pirkstiem, par pareizas terminoloģijas sabojāšanu. Pat interneta lapās, aiz kurām, it kā, atrodas zinoši cilvēki, lasāms atklāts plaģiāts. Protams, mūsu mīļā zemīte nekad nav lepojamies ar profesionāli lasošiem cilvēkiem, tāpēc plaģiātu viņi pat neatpazīst. Un tā autorus uzskata par dziļi kompetentajām, pieredzējušiem cilvēkiem. Bet tai paśā laikā brīnās par nez no kurienes radušāmies problēmām, un apsūdz visā valdību un parlamentu. Labāk spogulī būtu paskatījušies!

Prasme uzdot jautājumus.

Pēc pietiekoši ilgiem novērojumiem, esmu nācis pie secinājuma, kā mūsu laiku galvenā organizāciju pirmo personu prasme, pat ne tikai viņu, bet jebkurā sevi cienošā cilvēka, ir prasme uzdot jautājumus. Un, galvenais, nebaidīties to darīt. Proti, jautāt. Citādi cilvēki, baidoties izskatīties pēc muļķiem, izvairās uzdot jautājumus, un tādējādi ļauj sevi izmantot un manipulēt ar sevi. Piemēram, darbinieki brīvi un netraucēti bauda dzīvi komforta zonā. Un pēc tam biznesmeņi nikni izsakās par to, kā šajā valstī nevar godīgi nodarboties ar biznesu. Ja uzņēmumā strādā nevis profesionāļi, bet šarlatāni un simulanti, nebrīnos, kā bizness, teiksim tā, saslimst. Man ir sanācis internetā saskarties ar  "ekspertiem", kuri neiztur primitīvākos pārbaudījumus. Pat nenojauš, kā viņiem uzdots pārbaudījums. Viņi ir pārliecināti, ka visi viņus uzskata par ekspertiem, lai ko viņi nerakstītu un nerunātu.  Kā es mēdzu teikt: "Prakse nav eksāmens, tā neuzdod tiešus jautājumus.". Pietiekoši liels skaits studējošo savas mācību darbības veic pēc pieejas : "Vismaz minimālā sekmīgā balle.".  Un pēc tam tieši tāpat veic savas darbības savās darba vietās. Interesanti, kāda var būt darba kvalitāte un, tik mīļā mūslaiku cilvēka leksikai, pieredze, darbojoties pēc šādas pieejas? Man nenāk prātā neviens vārds, kuru varētu minēt bērnu klātbūtnē.
Pareizi orientēti un uzdoti jautājumi var palīdzēt atpazīt melus un šarlatānus. Es nedomāju par visām šīm pasaciņām par skatiena novēršanu un citiem tamlīdzīgiem mītiem. Tas reizēm strādā ar bērniem, bet pat tad ne vienmēr. Pieauguša cilvēka gadījumā jāņem vērā mazliet citi principi. Ja paskatās dzīvē, cilvēki daudz biežāk novērš skatienu nevis melojot, bet tad, kad parādās tēmas, kuras viņš negrib aizskart. Proti, reakcija "Jau atkal!". Rūdītiem meļiem nav grūtību melot "acīs skatoties". Tiešā un pārnestā nozīmē. Jautājumiem ir tā priekšrocība, ka tie strādā ar visiem, tai skaitā ar bērniem. Es pat pateikšu vairāk - pareizi pielietoti jautājumi pat palīdz izveidot kvalitatīvu komunikāciju ar bērnu. Un ne tikai ar bērnu.
Es nesākšu tagad stāstīt jau par klasiku kļuvuši stāstus par aizvērtām un atvērtiem jautājumiem. Jā jautātājs nevieš uzticību, atbildes būs nepilnīgas, lai kāds nebūtu jautājums. Tāpat es negaisos stāstīt leģendas par diezgan daudzu treneru iecienītu jēdzienu kā "raports" , jo ja viņi būtu īsti praktiķi, nevis tikai censtos radīt iespaidu, viņi zinātu, ka universāla raports nemaz neeksistē. Jebkuru šķietamu raports var iznīcināt ar vienu ne tā pateiktu vārdu, ar vienu ne tā pavērstu skatienu. Un viss... Pietam, pats, sevi par unikālu izskatīšanai, eksperts var pat nepamanīt, ka saikne ir pārrauta. Vai arī tās nemaz īsti nebija, eksperts tikai akli pieturējās pie iemācītās idejas. Bet no rezultāta mierīgi var atvadīties. Mācīsimies uzdot jautājumus, un nebaidīties tos uzdot.

Pamācoša anekdote par stratēģiju.

Reiz dzīvoja peles. Un neviens viņām nelika mieru. Pelēm tas apnika un tās devās pie gudrā ūpja.
"Gudrais ūpi, ko mums darīt?"- peasīja peles. "Mums pilnīgi nav dzīves."
"Peles, kļūstiet par ezīšiem." - atteica ūpis. "Ežiem ir adatas, viņus neviens neaizskar."
Peles priekā steidzās projām, līdz beidzot pusceļā viena maza pele iedomājās:
"Bet kā mēs kļūsim par ezīšiem?"
Un viss lielais peļu bars steidzās atpakaļ pie ūpja.
"Saki, gudrais ūpi, bet kā mēs kļūsim par ezīšiem?"
"Ko jūs man ar tādiem sīkumiem uzmācaties!"- atteica ūpis. "ES esmu stratēģiskais konsultants."

Kas īsti ir brends?

Kas īsti ir brends? Pārsteidzoši, bet tas, ko lasu profesionālajos, sevišķi, rietumu materiālos, un tas, ko fantazē pie mums, atšķiras kā diena un nakts.

Aleksandr Levitas.

Foto avots: http://levitas.ru/trener.htm

Kādu nedēļu vai mazliet vairāk atpakaļ, biznesa trenera un partizānu mārketinga guru Aleksandra Levitasa blogā lasīju ievērības cienīgu ziņu. (Oriģināla avots: http://alex-levitas.livejournal.com/668597.html )

Larsa Valentīna semināra laikā Maskavā kāds dalībnieks pajautāja:
— Lars, šis sarkanais zīmodziņš, kurš redzams uz visiem slaidiem - ir tavs brends?
Lars sākumā nesaprata jautājumu un lūdza paskaidrot... un pēc tam patiesi izbrīnījās:
— Protams, nē! Mans brends – tā ir mana reputācija, manas zināšanas, mana profesionālā meistarība, projekti, kurus es izstrādāju. Bet tas, par ko Jūs jautājiet – ir, tikai, mans zīmodziņš ķīniešu stilā, kuru lieku uz slaidiem.

Nez kāpēc Krievijā ir nosliece uzskatīt, ka brends – tas ir pirmam kārtam dizains, bet rebrendings – kaut kas līdzīgs logotipa nomaiņai, kā MTS vai “Bilain”. Patiesībā brends – tā ir pirmam kārtam kompānijas reputācija un preces kvalitāte.

Kad izlasīju šo postu, konstatēju, ka ja rietumos zinātu, ko pie mums uzskata par brendu, par mums smietos visi rietumi. Mēs ne tikai jaucam brendu ar korporatīvo grafiku (preču markas, logotipi, memi un tamlīdzīgi), bet uzskatam, ka brends un uzņēmums ir sinonīmi. Pilnīgs absurds!!! Redzot tādas lietas mani velk uz cinismu: es vēl varu saprast, ka žurnālists neatšķir preču marku no brenda, bet tas, ka tos neatšķir tie, kuriem profesionālā darbība to pieprasa, proti, atšķirt ir neprofesionālisms un diletantisms.

Tā kā vērts atcerēties: jūsu logotips īsti nevienam nav vajadzīgs. Ja jūsu logotipam nav ko identificēt, tad brenda jums nav, pat ja jums ir logotips. Pilsētā redzams, ka veikalos, kuri tirgo praktiski nezināmas markas preces, kuras cilvēkiem neko īsti neizsaka, pircējus neredz, lai gan preču markas attēls aizņem pusi fasādes. Jā jūsu uzņēmums ir sabojājis reputāciju, ir bezjēdzīgi cerēt, ka nomainot logotipu viss sāksies kā no baltas lapas. Ja atkritumi nav izvesti, arī jaunais logotips drīz vien sāks smirdēt.

Naktī tapis dzejolītis.

Cik gan tālu vēl
Tā var aizlidot
Nav ne sniegs, ne sals
Nav ko nožēlot.

Divi baloži
Trešo negaida.
Diena, vakars, rīts
Īsa pasaka.

(c) Nils Strokšs 09.11.2014.