Ik pa brīdim radio tiek pieminēts dzejnieks Ojārs Vācietis, saistībā ar viņa 80-o gadskārtu. Nolēmu neatpalikt no visas tās lietas un sameklēju arī savā atmiņā kādu O. Vācieša dzejoli. Rakstīts pēc atmiņas, tāpēc par pieturzīmju pareizību negalvoju.
Dāvana.
Lai tu mazāk klusētu un skumtu,
Lai tev, reizēm, netrīcētu plecs,
Es tev dāvinu šo Rīgas jumtu,
Tici man, ka viņš ir ļoti vecs.
Nav no mūsu gadsimta, bet pērniem.
Skaties, kāda zaļa sūna stīdz,
Mazie jumtiņi nav viņa bērni,
Pārskatoties nepaņem tos līdz.
Paskaties, kā starojot un lāsot
Aizmirstot, cik reizes nācies skumt,
Saules rieta uzticēto krāsu
It kā laimi glabā vecais jumts.
Baidoties, ka tā var krist un saplīst,
Paskaties uz to un tuvāk nāc.
Vai tas žūst vai skumjā lietū aplīst,
Tas ir tev uz mūžiem dāvināts.
Dzīve nemīl, ka par daudz tiek skumta,
Arī tad, ja rētas slikti dzīst.
Arī tad, ja mēs zem viena jumta
Būsim tikai tad, kad ārā līst.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru